Epikondilīts: Kā atpazīt un ārstēt tenisa elkoņa sindromu?

Ievads

Epikondilīts ir bieži sastopams elkoņa cīpslu iekaisums, kas ir pazīstams arī kā tenisa vai golfa elkonis. Šis stāvoklis izraisa sāpīgumu un funkcionalitātes ierobežojumus, kas var ietekmēt gan sportistus, gan ikdienas darbus veicošus cilvēkus. Statistika liecina, ka epikondilīts skar 3% iedzīvotāju! Tas rodas atkārtotas pārslodzes dēļ, kas ietekmē apakšdelma muskuļu un cīpslu piestiprināšanās vietu. Šajā rakstā kopā ar fizioterapeitu uzzini epikondilīta veidus, cēloņus, profilakses un ārstēšanas iespējas!

Epikondilīts: Elkoņa cīpslu iekaisuma veidi un to galvenie izraisītāji

Epikondilīts ietekmē elkoņa locītavas cīpslas un muskuļus, kas atbild par plaukstas un apakšdelma kustībām. Pastāv divi galvenie epikondilīta veidi – laterālais epikondilīts (tenisa elkonis) un mediālais epikondilīts (golfa elkonis), un katrs no tiem skar dažādas muskuļu grupas!

• Laterālais epikondilīts ietekmē apakšdelma muskuļus, kas atbild par plaukstas dorsālfleksiju (roka tiek pacelta uz augšu). Šie muskuļi sākas no laterālā epikondila – kaulaina izciļņa augšdelma kaula ārpusē. Traumas un pārslodze rodas atkārtotu kustību rezultātā, piemēram, sportā, darbā ar datoru, remontdarbos un mehāniķu darbā.
• Mediālais epikondilīts skar apakšdelma fleksoru muskuļus, kas ir atbildīgi par plaukstas saliekšanu un stipru satvērienu. Šie muskuļi sākas no mediālā epikondila – kaulaina izciļņa elkoņa iekšpusē. Pārslodze un traumas bieži attīstās sporta veidos un ikdienas darbā, kur nepieciešama intensīva plaukstas fleksija un satvēriens, piemēram, golfā, beisbolā, svarcelšanā vai strādājot fiziski smagu darbu!

Biežākie cēloņi:

Lai gan epikondilīts bieži tiek saistīts ar sporta aktivitātēm, patiesais attīstības cēlonis ir atkārtota pārslodze, kas var rasties jebkurā situācijā, kurā ilgstoši tiek veikta vienveidīga un slodzi radoša rokas un plaukstas kustība! 90% no epikondilīta gadījumiem tiek diagnosticēti pacientiem, kuri nav saistīti ar profesionālu sportu!

• Pārmērīga un atkārtota muskuļu lietošana: Epikondilīts rodas, ja muskuļi un cīpslas tiek atkārtoti sasprindzinātas bez pietiekama atpūtas perioda, kā rezultātā attīstās mikrotraumas un deģeneratīvas izmaiņas audos. To bieži novēro ne tikai sportistiem, bet arī cilvēkiem, kuri veic rutīnas darbus, piemēram, ilgstoši raksta, lieto datorpeli, strādā ar instrumentiem vai paceļ smagumus.
• Neergonomiski darba apstākļi: Nepareiza darba poza un kustību biomehānika var veicināt epikondilīta attīstību. Darbs ar vibrējošiem instrumentiem, pastāvīga smagu priekšmetu pārvietošana vai atkārtoti rokas griešanas un vēršanas kustības rada lielu slodzi uz apakšdelma muskuļiem un cīpslām.
• Vecums un audu nolietošanās: Cilvēkiem vecumā no 30 līdz 50 gadiem epikondilīts tiek diagnosticēts biežāk, jo ar gadiem cīpslas zaudē elastību un spēja atjaunoties samazinās.
• Nepietiekama atveseļošanās pēc traumas: Ja elkonis tiek pakļauts slodzei, pirms audi ir pilnībā atjaunojušies pēc nelielām traumām, palielinās hroniska iekaisuma un sāpju risks.
• Idiopātisks epikondilīts: Dažos gadījumos cēlonis nav skaidri identificējams, un epikondilīts var attīstīties pat cilvēkiem, kuri neveic intensīvas fiziskas aktivitātes, bet kuriem ir vāja muskuļu elastība un hronisks muskuļu sasprindzinājums.
• Mazkustīgs dzīvesveids un smēķēšana: Statistiski biežāk epikondilītu un citas hroniskas sāpes novēro personām ar paaugstinātu ķermeņa masu. Papildus tam - smēķēšana kavē adekvātu audu apasiņošanu!

Epikondilīta simptomi un to izpausmes ikdienas aktivitātēs

Epikondilīta simptomi var būt dažāda smaguma pakāpes un attīstīties pakāpeniski. Parasti tie sākotnēji izpaužas kā viegls diskomforts, kas ar laiku pastiprinās, ja slodze netiek mazināta.

• Sāpes un jutīgums elkoņa ārējā vai iekšējā daļā: Sāpes visbiežāk rodas uz laterālā vai mediālā epikondila un var izstarot uz apakšdelmu. Tās kļūst izteiktākas, ja tiek veikta atkārtota vai ilgstoša slodze uz roku, piemēram, turot priekšmetus, strādājot ar instrumentiem vai lietojot datorpeli.
• Vājums satverot vai ceļot priekšmetus: Samazināta muskuļu izturība ir viens no raksturīgajiem simptomiem. Pacelšana, satveršana vai pat neliela pretestība var izraisīt sāpīgumu un vājuma sajūtu, padarot ikdienas uzdevumus, piemēram, glāzes pacelšanu vai durvju roktura pagriešanu, grūtākus.
• Diskomforts, kas pastiprinās pie rokas kustībām vai smaga darbu: Atkārtotas kustības, piemēram, rakstīšana, krāsošana, treniņi vai celšanas darbi var ievērojami saasināt simptomus. Bieži pacienti novēro, ka sāpes ir izteiktākas dienas beigās pēc ilgstošas slodzes.
• Ierobežota rokas un elkoņa kustību amplitūda: Stīvums locītavā, īpaši pēc atpūtas periodiem, var būt izteikts. Pacienti dažkārt izjūt grūtības pilnībā izstiept vai saliekt roku, kas var traucēt ikdienas aktivitātēs.
• Dedzinoša sajūta ap elkoņa ārējo vai iekšējo daļu: Smagākos gadījumos pacienti izjūt ne tikai mehānisku sāpi, bet arī hronisku dedzinošu sajūtu, kas norāda uz ilgstošām cīpslu pārmaiņām un neiroloģisku kairinājumu!

Epikondilīta diagnostikas metodes

Precīza diagnostika ir būtiska, lai atšķirtu epikondilītu no citām elkoņa sāpju izraisītām patoloģijām un noteiktu vispiemērotāko ārstēšanas metodi. Diagnostikas process ietver:

1. Klīniskā izmeklēšana

• Ārsts vispirms veic detalizētu pacienta slimības vēstures izpēti, uzdodot jautājumus par simptomiem, sāpju ilgumu, darba un fizisko aktivitāšu veidu.
• Pēc tam tiek veikta fiziskā izmeklēšana, kuras laikā ārsts pārbauda sāpes un jutīgumu elkoņa laterālajā vai mediālajā daļā, novērtē elkoņa kustīgumu un muskuļu spēku, kā arī veic specifiskus testus, piemēram, Cozen’s tests, Mill’s tests, Maudsley tests!

2. Attēldiagnostika

• Ultrasonogrāfija (USG): Bieži izmantots pirmais attēldiagnostikas tests, kas ļauj novērtēt cīpslu biezumu, strukturālās izmaiņas un iekaisuma pazīmes.
• Magnētiskās rezonanse (MRI): Tiek izmantots gadījumos, kad nepieciešams detalizētāks cīpslu, muskuļu un locītavas audu novērtējums. Īpaši noderīgs hroniska epikondilīta vai citu blakusslimību gadījumā.
• Rentgens: Parasti netiek izmantots epikondilīta diagnostikai, bet var palīdzēt izslēgt artrītiskas izmaiņas vai kaulu deformācijas, kas var radīt līdzīgus simptomus.

3. Diferenciāldiagnoze

• Epikondilīts var tikt sajaukts ar citām patoloģijām, tādēļ dažkārt nepieciešama papildus izmeklēšana, lai izslēgtu: kakla mugurkaula starpskriemeļu diska patoloģijas, nervu iesprūšanu (piemēram, radiālā vai ulnārā nerva kompresiju), reimatoīdo artrītu vai podagru, elkoņa locītavas artrozi.
• Pēc rūpīgas izmeklēšanas ārsts var noteikt precīzu diagnozi un izstrādāt efektīvāko ārstēšanas plānu!

Ārstēšanas metodes epikondilīta gadījumā

1. Pirmā palīdzība un ārstēšana mājas apstākļos

• Atpūta un slodzes ierobežošana: Lai mazinātu simptomus un veicinātu audu atjaunošanos, svarīgi izvairīties no sāpju izraisošām kustībām un pārmērīgas slodzes.
• Ortozes stabilizācijai: Speciālas elkoņa ortozes mazina slodzi uz cīpslām un nodrošina papildu stabilitāti.
• Aukstuma kompreses: Ledus kompreses (10–15 minūtes vairākas reizes dienā) var palīdzēt samazināt pietūkumu un sāpes.
• Pretiekaisuma medikamenti: Nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi, piemēram, ibuprofēns vai diklofenaks, var samazināt sāpes un iekaisumu, taču tos jālieto pēc ārsta ieteikuma.
• Dzīvesveida korekcija: Uzturēt optimālu ķermeņa svaru, izvairīties no smēķēšanas, pielāgot darba vidi ergonomiski atbilstošu!

2. Fizioterapija

Fizioterapija ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā novērst epikondilīta simptomus un atjaunot normālu elkoņa funkciju:

• Stiepšanās un stiprinošie vingrinājumi: Mērķtiecīga muskuļu nostiprināšana un stiepšana palīdz mazināt spriedzi uz cīpslām un uzlabo asinsriti.
• Ekscentriski vingrinājumi: Šī metode ir pierādīta kā viena no efektīvākajām tendinopātiju ārstēšanā, jo veicina audu adaptāciju un stiprināšanu.
• Masāža un manuālā terapija: Var palīdzēt uzlabot asinsriti un mazināt muskuļu sasprindzinājumu ap elkoņa locītavu.
• Teipošana: Kinezioloģiskais teips var palīdzēt samazināt slodzi uz cīpslām un stabilizēt locītavu.
• Triecienviļņu terapija: Mehāniskie triecienviļņu impulsi bojātajos audos iekustina veselu virkni pozitīvu procesu – sakaļķojumu un iekaisumu uzsūkšanos, atslābina savilkto muskuļu struktūru un nodrošina audu atjaunošanos.

3. Medikamentozā terapija

Ja fizioterapija nav pietiekami efektīva, var tikt apsvērta medikamentozā terapija:

• Kortikosteroīdu injekcijas: Tiek izmantotas smagos gadījumos, lai mazinātu iekaisumu un sāpes, taču to lietošana ilgtermiņā nav ieteicama, jo tās var vājināt cīpslas struktūru.
• PRP (trombocītiem bagātas plazmas) injekcijas: Tiek izmantotas, lai veicinātu cīpslu atjaunošanos un mazinātu hroniskas sāpes.
• Hialuronskābes injekcijas: Tiek izmantotas, lai uzlabotu locītavas elastību un mazinātu berzi starp cīpslām un kaulu struktūrām.

4. Ķirurģiska iejaukšanās

Ķirurģija tiek apsvērta tikai gadījumos, ja fizioterapija un medikamentozās metodes nav bijušas efektīvas vismaz 6–12 mēnešu garumā.

• Atvērtā ķirurģija vai artroskopija: Operācijas laikā tiek noņemti bojātie cīpslas audi un veikta tās piestiprināšanas rekonstrukcija.
• Rehabilitācijas periods: Pēc operācijas nepieciešams fizioterapijas kurss, kas var ilgt vairākus mēnešus, lai pilnībā atjaunotu elkoņa funkciju.

Preventīvie ieteikumi epikondilīta riska mazināšanai

Lai samazinātu epikondilīta attīstības risku, būtiski pievērst uzmanību profilakses pasākumiem:

• Ergonomiskas kustības: Pievērst uzmanību pareizai darba vai sporta tehnikai, izvairoties no ilgstošas pārslodzes un atkārtotām vienveidīgām kustībām.
• Roku stiprinošie vingrinājumi: Regulāri trenēt roku muskuļus, lai uzlabotu to izturību un elastību, tādējādi samazinot pārslodzes risku.
• Piemērots aprīkojums: Lietot ergonomiskus instrumentus, sporta aprīkojumu un, ja nepieciešams, speciālas ortozes vai atbalsta saites, kas mazina slodzi uz cīpslām.
• Pauzes aktivitātēs: Izvairīties no ilgstošām, vienveidīgām kustībām bez pārtraukumiem, ļaujot muskuļiem un cīpslām atjaunoties, kā arī veikt regulārus stiepšanās vingrinājumus darba vai sporta slodzes laikā.

Kopsavilkums

• Epikondilīts ir elkoņa cīpslu iekaisums, kas rodas no atkārtotas pārslodzes un var izraisīt stipras sāpes un funkcionālus ierobežojumus.
• Agrīna diagnostika un savlaicīga ārstēšana ir būtiska, lai izvairītos no hroniskām sāpēm un kustību ierobežojumiem.
• Fizioterapija, ortozes un pareiza slodzes kontrole ir svarīgi faktori veiksmīgai ārstēšanai un atveseļošanai.
• Medikamentozās un ķirurģiskās metodes tiek izmantotas tikai gadījumos, ja konservatīvā terapija nav devusi rezultātus.
• Profilaksei svarīgi ievērot pareizu ergonomiku, stiprināt apakšdelma muskuļus un izvairīties no ilgstošām, vienveidīgām kustībām.

Ja novērojat simptomus, kas liecina par epikondilītu, ieteicams nekavējoties konsultēties ar fizioterapeitu vai ārstu, lai saņemtu personalizētu ārstēšanas plānu!

Ja Tev pēc raksta izlasīšanas rodas jautājumi - droši sazinies ar mums!

Rakstu sagatavoja: Fizioterapeite un sertificēta trenere Marta Kāpiņa

+371 27 389 000

Biežāk uzdotie jautājumi! Atbild fizioterapeits!

• Kā atšķirt epikondilītu no citām elkoņa sāpēm? Epikondilīta gadījumā sāpes visbiežāk lokalizējas elkoņa ārējā (laterālais epikondilīts) vai iekšējā (mediālais epikondilīts) daļā un pastiprinās, veicot atkārtotas kustības, kas noslogo apakšdelma muskuļus. Atšķirībā no artrīta vai nervu iesprūšanas sindromiem, epikondilīts parasti neizraisa pietūkumu vai izteiktu stīvumu elkoņa locītavā!

• Kādi ir efektīvākie vingrinājumi epikondilīta ārstēšanai un profilaksei? Labākie vingrinājumi ietver ekscentriskos un koncentriskos apakšdelma muskuļu stiprināšanas vingrinājumus, kā arī stiepšanās vingrinājumus. Fizioterapeits pielāgos vingrinājumus individuāli atkarībā no simptomu smaguma!

• Cik bieži un cik ilgi jāveic fizioterapijas vingrinājumi, lai panāktu uzlabojumu? Vingrinājumi jāveic vismaz 3 reizes nedēļā, atkarībā no simptomu smaguma un pacienta spējas veikt kustības bez sāpju saasināšanās. Sākot ar vieglu svaru (0,5–1 kg) un pakāpeniski palielinot slodzi. Uzlabojumi parasti sāk parādīties 4–6 nedēļu laikā, bet pilnīgai atveseļošanai var būt nepieciešami 3 un vairāk mēneši.

• Vai epikondilīts var pāriet pats no sevis, vai vienmēr nepieciešama ārstēšana? Vieglos gadījumos epikondilīts var mazināties pats, ja tiek pārtraukta pārslodze un ievērots pietiekams atpūtas periods. Tomēr, ja simptomi saglabājas ilgāk par 4–6 nedēļām, ieteicams meklēt fizioterapeita palīdzību, lai novērstu stāvokļa hronizēšanos. Hroniskos gadījumos, ja cīpslas struktūra jau ir mainījusies (tendinoze), spontāna izveseļošanās ir maz ticama un nepieciešama ārstēšana.

• Kādas ikdienas aktivitātes visbiežāk veicina epikondilīta attīstību un kā tās pielāgot? Epikondilīts bieži attīstās atkārtotu kustību rezultātā, kas rada ilgstošu slodzi uz apakšdelma muskuļiem. Riska aktivitātes ietver: Ilgstoša rakstīšana vai darbs ar datorpeli – ieteicams izmantot ergonomisku klaviatūru, peli un bieži mainīt rokas pozīciju; Darbs ar instrumentiem (mehāniķi, santehniķi, frizieri) – vēlams izmantot instrumentus ar ergonomisku rokturi un regulāri veikt pārtraukumus; Smagumu celšana un satveršana (sportisti, celtnieki) – svarīgi nodrošināt pareizu kustību tehniku un izmantot palīdzības līdzekļus (cimdi, ortozes); Virtuves darbi (pavāri, miesnieki) – jāizmanto ērti, neslīdoši instrumenti un jāmaina rokas pozīcija darba laikā.

Izmantotā literatūra:

• Tennis Elbow (Lateral Epicondylitis) – Cleveland Clinic

• Tennis Elbow – Mayo Clinic

• Tennis Elbow (Lateral Epicondylitis) – AAOS

• Golfer’s Elbow – Mayo Clinic

• Golfer's Elbow (Medial Epicondylitis) – Hospital for Special Surgery

• Triecienviļņu terapija – Arsmed